Vai par kailumu ir dabiski izjust kaunu?
Katrā ziņā, tas ir pavisam reāli un nav nekāda mistika.
Ja pēkšņi attaptos kaili publiskā vietā, teiksim, Stacijas laukuma vidū, bez iespējām nekāvējoties apģērbties, jūsu izmisums būtu neizmērojams. Un neko neglābtu tas, ka ir vasara un silti.
Ja jums rīt no rīta būtu jāaiziet kailam uz trolejbusa pieturu, jāsagaida trolejbuss un jāaizbrauc līdz pilsētas centram tādā izskatā, diez vai jūs justu ko citu kā pazemojumu un nebeidzamas alkas izbeigt šādu stāvokli.
Tātad patiešām, izjust kaunu par savu kailumu ir pilnīgi normāli.
Tam gan iespējams nav sakara ar kailumu kā tādu, bet gan sabiedrības nosodījumu. Neviens negrib saskarties ar apkārtējo nosodījumu, pat ja tas ietērpts tikai skatienos.
No otras puses, ja esat vietā, kur priekšā tikai kaili cilvēki (tas var likties neiespējami, ka ir tādas vietas, bet tomēr), situācija mainās.
Patiešām, ja citi jau ir kaili, tad itin nekas nenotiek, ja arī jūs tāds esat.
Varbūt vienīgi, ja jums ir kāds komplekss par savu izskatu. Kaut kas muļķīgs, piemēram, āda par baltu vai vēders par lielu. Komplekss par savu izskatu jums liks izjust kaunu… vismaz līdz brīdim, kad sapratīsiet, ka neviens nepievērš jums uzmanību. Neviens nav ieradies vērtēt.
Patiešām, ja citi jau ir kaili, tad neērti varētu justies drīzāk par to, ka esat joprojām apģērbies.
Kailums ir ok, ja izņēmuma gadījumā mēs vienojamies, mazas mikrosabiedrības ietvaros, ka tas ir ok.
Un tad tas patiešām ir ok.
Jo kailums, abstrahējoties no sabiedrības konteksta, ir pietiekami neitrāls, pat pozitīvs. Ja guļat naktī zem segas kaili, kur neviens neredz, tad tak nav nekāda kauna, vai ne? Varbūt kāds maziņš prieciņš vienīgi, par mazliet neierastu stāvokli…
nudistiem.lv 