Tehnoloģijas mainās, mainās sabiedrības vērtības un domāšanas veids. Dzīvē kļūst arvien ērtāka, izvēles iespējas lielākas, iespējas aizvien plašākas, laika gan arī – arvien mazāk.
Kā liecina novērojumi, nav iespējams kaut ko iegūt, kaut ko nezaudējot.
Patiešām, šodien katram ir savs ekrāniņs un miljons iespēju, ko ar to izdarīt, bet ko darīt tad, kad gribas atpūsties no tā visa? Iegūt laiku sev?
Katra jauna izvēle, kas jāizdara, ir papildu stress. Nav taisnība, ka daudz iespēju – tas ir labi. Ja vien par ieguvumu neuzskata nonstopā saspringtu dzīvi.
Dzirdam jau jaunos jēdzienus. Digitālais detokss. Atpūta no viedierīcēm. Nav jau vajadzīgs atpūsties no kādas ierīces. Ierīci var nolikt malā, tikai nespējam. Kaut kas liek tur atkal atgriezties, kaut kas velk atpakaļ. Emocionālā atkarība?
Nav nekā labāka ko darīt?
Kā cilvēks nonāk līdz stadijai, ka viņam nav nekā labāka ko darīt kā blenzt telefonā “notiekošajās” aktivitātēs? Ka viņa izjūtu augstākā virsotne ir tik zema?
Un kā ar to ķermeni, kas nodrošina visas šīs smadzeņu aktivitātes? Kad tam tiks kaut kas dots?
Lai vai kā, atpūta pludmalē ir aktuāla. Arī mežā, laukā vai pļavā. Bet šoreiz par pludmali, tā daudziem ir tik tuvu. Tā ir publiska, brīvi pieejama.
Gan jau ka kāds arī tur aiznesīs planšeti vai mēģinās kaut ko pabakstīt telefonā. Bet – pastāv iespēja arī to nedarīt.
Pastāv iespēja apgulties uz dvielīša un paklausīties jūras skaņās un paelpot tās gaisu.
Atpūsties. Atslēgties. Iebremzēt. Ieklausīties tikai sevī. Un sajust ko vairāk kā parasti.
Iepazīt sevi ārpus ierastā konteksta. Sajust kaut ko īstāku.
Šīs lapas misija ir kultivēt šādu ideju kopumu. Tas viss – par atpūtu, atslēgšanos, īstākām emocijām – ir ideāls, uz kuru tiekties, pie kura palaikam paviesoties. Tas ne vienmēr realizējas, bet to atkal un atkal ir jāaktualizē. Jābūt kādam enkuram, pa vidu visam mainīgajam.
Dzīvei ir vajadzīga jēga. Kaut kas reāls, ar savu miesu sajusts.
