Sengrieķu kultūrā ķermeņa kailums tika uzskatīts par pietiekami dabisku, pat vēlamu tajā brīdī, kad nepieciešams parādīt cilvēka spēku un skaistumu. Mūsdienās tas šķiet neticami, bet olimpisko spēļu pirmsākumos atlēti cīkstējās kaili. Kailums tika atveidots mākslā, it sevišķi skulptūrās. Respekts pret sengrieķu mākslu un kultūru ir tik liels, ka neviens nav uzdrošinājies to kaut kādā veidā nievāt dēļ kailuma atveidojuma. Šī tradīcija saglabājusies gadsimtu garumā kaut vai glezniecībā.
Savukārt negatīvu attieksmi pret kailu ķermeni pauž kristīgā reliģija. Ņemot vērā šo abu institūciju (kristīgās reliģijas un sengrieķu mākslas) spēku un ietekmi, arī sabiedrības uzskati par kailumu ir polāri. Daži to kvēli aizstāv, citi tikpat kvēli nosoda, kamēr vairums ir kaut kur pa vidu, bet vairāk tomēr uz nosodīšanu.
Tādēļ nav nekāds brīnums, ka vismaz daļai sabiedrības nav skaidrs, kāpēc kāds lai gribētu “publiski izģērbties”. Tas saistīts ar tādu kā akmenī iekaltu uzskatu, ka izģērbjas tikai tādēļ, lai tiktu apskatīts kails, lai visi redzētu – lūk es esmu pavisam pliks. Daudzi neiedomājas, ka izģērbjoties, tam piemērotā vidē, iespējams iegūt citādu iekšējo piedzīvojumu, kam nav tieša sakara ar to, kā es vai kāds cits izskatās.
Iespējams mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti sakairināta ar vizuālo aspektu, ka vairs nespēj uztvert neko citu. Tāpēc uzskaitīsim dažus iemeslus, kāpēc kailam pabūt ir forši, kaut vai tikai eksperimentāli.
Man šķiet, ka gandrīz visi, kas kādreiz atnākuši uz nūdistu pludmali, ir gribējuši paeksperimentēt. Ir tādi brīži dzīvē, kad tas šķiet nepieciešams. Ir iemesli, kādēļ dažiem šis eksperiments iepatīkas uz ilgāku laiku.
Kailums atceļ sociālās atšķirības
Nometot pēdējo apģērba gabalu, krīt arī pēdējā zīme par piederību sabiedrībai un cilvēka sociālo stāvokli tajā. Kails tu esi kails, nevis pilsonis, darbinieks, priekšnieks, ģimenes loceklis, utt. Kails neko no sevis nenotēlosi, un arī nevajag – dabiskums ir daudz tīkamāka lieta.
Jā, atrašanās nūdistu pludmalē ir “atpūta no sabiedrības” – līdz ar to, no ikdienas. Protams, nūdistu pludmalē veidojas atkal sava sabiedrība, bet tas jau ir cits stāsts.
Skati
Skati, vismaz vīriešus, velk atpakaļ kā magnēts. Vai sievietes arī piesaista skati uz kailiem vīriešiem? Domāju, ka kaut kādā mērā noteikti. Tur gan mazāk runa par iekāri, un vairāk par ziņkārību.
Protams, ir absolūti naivi teikt, ka visi vīrieši vienmēr prot adekvāti uzvesties kailu sieviešu tuvumā. Tā nav. Būtu arī brīnums, ja tā būtu. Bet kopumā vide ir civilizēta, jo ir arī zināmi pūliņi uzturēt kārtību no pašu kungu puses.
Tāpat jāpasaka, ka ir maldīgi iedomāties, ka nūdistu pludmale ir vīriešu sabiedrība, kur visi tikai grib apskatīt kailas sievietes. Ja tā būtu, tad jau nebūtu šo sieviešu. Acīmredzot, arī sievietēm šeit ir interesanti, jo sieviešu pieplūdums vasaras karstākajās dienās ir absolūti konstanta lieta.
Jauna pieredze un saules peldes
Skaidrs, ka kailums ir jauna pieredze, turklāt saulainā pludmales dienā tā ir arī fiziski tīkama pieredze.
Ir taču tādi cilvēki, kam patīk pati atrašanās pludmalē. Nūdistu pludmalē šie cilvēki to, kas viņiem tāpat patīk (pludmali) izbauda vēl vairāk.
Vienmērīgāks iedegums
Iedegums, kuru iegūstam, sauļojoties kaili, ir daudz vienmērīgāks. Tam nav baltu trijstūru, joslu, strīpu.
Ja reiz nelieto civilizācijas “plāksterus”, nav arī civilizācijas “zīmogu”. Tas ir tik glīti, ka to gribas vēl.
Uzskatu maiņa
Personiska pieredze, esot kailam it kā citu acu priekšā, mazliet maina uzskatu par to, ko tas viss nozīmē. Ne velti iepriekšējā teikumā ir vārdiņi “it kā”. Jā, patiešām, tu esi kails citu acu priekšā. Bet cik ilgi tu par to domāsi? Vienu dienu? Divas?
Un pēc tam tu vairs par to nedomāsi, jo apkārt visi ir tādi, līdz ar to nav nekādas augsnes kādai neizpratnei. Viss ir pietiekami normāli. Tu neatšķiries.
Atmosfēra
Brīvāka atmosfēra?
Tas, protams, ir subjektīvi. Tomēr jā, daudz brīvāka atmosfēra valda tieši šajā pludmalē un nevis tur, kur cilvēki it kā “apģērbti”.
Varbūt tāpēc, ka drosme būt kailam citu priekšā iet roku rokā ar brīvību no aizspriedumiem. Tam vajadzīgs zināms godīgums pret sevi, kaut kāda iepriekšēja nobriešana. Kāda iepriekš ieņemta poza jeb uzpūtība – tas šeit nederēs un netiek līdzi ņemts. Protams, tie ir mani minējumi. Es nezinu, kāpēc šeit iespējams justies brīvāk. Bet šķiet, ka tā tomēr ir.
Varbūt tam kaut kāds sakars ar to, ka kails cilvēks nav piederīgs kaut kādam sociālam slānim vai hierarhijai. Tas ir tāds kā sākuma stāvoklis. Te mēs skatāmies uz tādu kā civilizācijas sākotnes punktu, kad vēl nebija dzimis stress modernajā izpratnē.
Te nav “modeles auguma” kults
Es sliecos domāt, ka nūdisti rūpējas un kopj savu ķermeni – mazliet vairāk nekā ikdienas pludmales apmeklētāji. Ja reiz tas būs redzams kails, tad nav vienalga kā tas izskatās. Taču neesmu dzirdējis nievājošos izteicienus (vai skatienus) par kāda cita nūdistu pludmales apmeklētāja ārieni. (Vienīgie konstantie cilvēku ārienes nievātāji ir ar izskatu apsēstie ne-nūdisti.) Jo tas nu tiešām nav galvenais. Ārienes apveidi ir sekundāri, salīdzinot ar guvumu, ko dod iespēja brīvi un nepiespiesti pavadīt laiku.
Nevienu pliko pludmalē īpaši neinteresē izskats. Ja esi pievilcīgs, tevi pamanīs; ja neesi, tas nevienu netraucēs.
Ērtības
Parastajā pludmalē jums tikli jāčāpo uz pārģērbšanās būdiņu, jeb jāveic vingrošana, apsienoties ar dvieli. Nevis tādēļ, ka jums to vajag, bet jums jāsargā savi līdzpilsoņi no iespējas ieraudzīt kaut ko “tādu”.
Bet, kā redzam, to var ievērojami vienkāršot. Atnāci, noģērbies un lieta darīta. Tam ir sava vērtība.
Peldkostīms nav jāpērk, nav līdzi jāņem, nav jāžāvē uz miesas un nav pēc tam jāstumj somā.
Ķermeniska saskarsme ar elementiem
Mūsdienu sabiedrības spēks un reizē vājums ir tas, ka dzīve ir ārkārtīgi “intelektuāla”. Mēs runājam (vismaz daži arī domājam), analizējam, priecājamies, pārdzīvojam… tas viss ir intelektuāli un emocionāli, mašīnās, biroja krēslos un dīvānos sēžot, bez ķermeniskas iesaistes. Pat tas vienīgais laiciņš, kas tiek veltīts ķermenim, nereti norisinās sporta zālē bez svaiga gaisa klātbūtnes. Īstenībā mēs pat nezinām, kas ir un ko dara mūsu ķermenis, jo mēs to ignorējam.
Bet dažreiz labi atcerēties arī par savu ķermeni un to izjust, bez neviena apgrūtinājuma un saskarsmē ar vēju, siltām smiltīm un ūdeni. Tam tad arī vajadzīga brīvība no apģērba.
Piemēram, tu ieej ūdenī, iznāc ārā, pastāvi saulē minūtīti vai divas un tad, jau viscaur sauss, apgulies uz dvielīša un sildies.
Peldkostīms turpretim ir sintētisks, ar elastānu tas turas uz miesas, un nelabprāt žūst pēc peldes. Par to nekas labs nav sakāms.
Gan par šo tēmu, gan par sava kailuma pieņemšanas procesu interesants raksts “Ievas” 7. augusta numurā, kur izsakās psiholoģe Kristīne Balode.
Pavisam īss kopsavilkums – kailums ļauj labāk sajust un uzņemt dabas doto enerģiju.
nudistiem.lv 