2022.

Laikā, kad tapa šī vietne, un tas bija 2013. gadā, mēs dzīvojām relatīva miera laikā. Vienīgie mākoņi pie kailsauļotāju apvāršņa bija tā reize gadā, kad varbūt kāds izsauca pašvaldības policiju uz pludmali. Īpaši pa šiem gadiem nekas arī nav mainījies. Taciņas uz pludmali tiek mītas, vasaras tiek baudītas, D vitamīns ziemas mēnešiem krāts.

Principā kailsauļotājiem ir savs ritms, sava dzīvesziņa. Visi uzskata iziešanu saulītē par savas veselības ķīlu, tāpat kā tas bijis no cilvēces pirmsākumiem, kad cilvēks spēja izdzīvot tikai tur, kur silts un daudz saules. Saules siltums ir dzīvības pamats uz zemes, un tas jāatzīst, pirms sākt kādu gaudu dziesmu par sauli kā nedraugu.

Kad tad cilvēki slimo, galu galā, ja ne tumšajā gadalaikā bez saules stariem, kad vīrusiem vieglāk izplatīties un cilvēku imūnsistēma vājāka?

Tādēļ mans vēlējums šajā gadā ir turēties pie tādas dzīvesziņas, kam pamatā ir dabiskais. Ja esam pavisam acīgi, tad pamanīsim, ka nabadzīgajā Āfrikā pat modernais vīruss ir daudz nemanāmāks nekā mūsu “attīstītajos” platuma grādos (un gan jau ka ne tikai birokrātiskajā uzskaitē ir atšķirība…).

Vai tam varētu būt kāds sakars ar atrašanos ārā un saulītē? Droši nezināšu teikt, bet ir dibinātas aizdomas, ka nabadzīga āfrikāņa dzīvesveids brīžam ir veselīgāks nekā tas telpā nīkšanas, no saules bēgošais dzīvesveids, ko dažs labs piekopj šķietami “attīstītajā” pasaulē.

Tādēļ turēsim acis vaļā, lai spētu saskatīt, kas patiess un kas māņi. Ja savā pasaules redzējumā vairāk paļausimies uz savām acīm un pieredzi, nevis to, ko stāsta ekrāni, tad mums būs vieglāk vienoties arī par kopīgu pasaules izpratni.

Un lai vieno mīlestība pret to, kas dabisks un pārbaudīts.