Populārākais stāsts, ar kura palīdzību ļaudis mēģina pierādīt, ka ir slikti būt kailam.
Stāsts ir apmēram sekojošs – “Atnāk skolotāja uz nūdistu pludmali, atnāk skolnieki uz nūdistu pludmali. Skolnieki (un skolnieces) satiek skolotāju un pat sveicina. Tad visi satiekas klasē. Skolnieku psihe, protams, sabeigta. Viņi par to vien domā, kāda skolotāja izskatījās kaila. Mācības vairs ne prātā.”
Un stāsta beigās uzvarošais jautājums – vai jūs, apzinīgais vecāk, kaut ko tādu gribētu?
Patiesībā, protams, šāds stāsts nekad nav dzīvē noticis.
Patiesībā, protams, stāsts nebūtu būtiski savādāks, ja šāda hipotētiska skolnieku un skolotājas satikšanās notiktu parastajā peldkostīmu pludmalē. Tāpat skolnieki klasē domātu par savu skolotāju kailu.
Patiesībā, daži skolnieki attiecīgajā vecumā par savu skolotāju (bet ne kuru katru!) kailu domā pat tad, ja nekad viņu nav sastapuši ārpus skolas.
Tātad viss pārliecinošais stāsts par ārkārtīgo ļaunumu, kādu nodarītu eventuālā skolotājas un skolnieku sastapšanās nūdistu pludmalē, patiesībā ir pupu mizas.
Un tomēr jautājums paliek – vai skolotājai klātos apmeklēt kailsauļotāju pludmali?
Un atbilde arī pavisam vienkārša – tas, vai doties sauļoties kailai un cik publiski redzamai tur būt, ir jāizlemj katrai skolotājai pašai. Tāpat kā jebkuram citam šīs pludmales apmeklētājam.
Jo gandrīz neviens mēs negribam publiski būt zināmi kā “nūdisti”. Ne jau tāpēc, ka būtu no kā kaunēties, bet tāpēc, ka dies’ vien zina, kas mīt atsevišķu ļaužu psihēs. Labāk neviena vairāk vai mazāk veselīgo iztēli apzināti nekairināt.
nudistiem.lv 