Divas populārākās kailsauļotāju vietas “dzīvo” bez legāla statusa tādā nozīmē, ka pašvaldības tās nevēlas atzīt.
Runa ir par Saulkrastu un Rīgas pašvaldībām un attiecīgi Inčupes un Vecāķu kailsauļotāju iecienītajām pludmalēm – būtībā vienīgajām, kuras varētu saukt par masveidīgām.
Jāpiezīmē, ka Vecāķu pludmales tālo galu (kas iesniedzas Kalngalē) Carnikavas pašvaldība ir apzīmējusi kā nūdistu pludmali.
Savukārt, ne Rīga, ne Saulkrasti to nedara, tā teikt, neuzskata to par būtisku jautājumu un negrib ķēpāties. Patiesībā, tas arī gandrīz nevienam netraucē un sarežģījumus rada reti.
Tomēr tas sarežģī dzīvi, piemēram, policijas darbiniekiem. Policijas darbinieki (pašvaldībnieki) gan kailsauļotāju vietās ierodas ļoti reti.
Patiešām, ko gan viņiem tur, pie plikiem, darīt?
Tomēr ir bijušas atsevišķas reizes, kad viņi ierodas. Diezgan droši minēt, ka tas saistīts ar kāda pilsoņa zvanu. Jo uz zvanu nereaģēt nedrīkst.
Tad nu policijas darbinieki mēro tālo pastaigu, ierodas, pastaigā, aprunājas ar kādu kailsauļotāju, norāda uz iespēju piesiet sīko huligānismu.
Šeit jāsaprot, ka viņiem nav nekādas intereses rakstīt protokolus. Nav jau īsti tiesiskas bāzes, lai sodītu kailsauļotājus, kas neatrodas publiskajās zonās. Nepieciešamais apģērba tips nav reglamentēts. Līdz ar to normu nosaka apkārtējo vairākums. Ja vairākums ir kailsauļotāji, nav nekāda “huligānisma” arī būt kailam. Varbūt vienīgi apģērbtam būt ir “huligānisms”.
Respektīvi, pat ja iespēja piesiet “huligānismu” pastāv, tā ir tāda aiz matiem pievilkta subjektīva vēlme.
Nu padomājiet paši, vai šo pantu (Krimināllikums, 231. pants) var piesiet kailsauļotājiem:
“Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu (huligānisms)”
Nu te gandrīz nekas neatbilst parastai nūdistu pludmales situācijai, objektīvi uz lietām skatoties. “Nūdistu pludmale” kā neformāla sabiedriska institūcija tieši darbojas vispārpieņemto uzvedības normu ietvaros, jo atrodas nomaļus, lai nevienam netraucētu, kā arī “vispārpieņemta uzvedības norma” šajā vietā ir tas, ka cilvēki drīkst būt kaili, ko pārsvarā atzīst pat tā sabiedrības daļa, ka nav kailsauļotāji.
Respektīvi, paši kailsauļotāji ir tie, kas šeit nosaka “normas”.
Tāpēc retās pašvaldībnieku vizītes nevajag uzņemt saasināti. Viņi ir atnākuši, jo kāds no attāluma ieraudzīja kailus cilvēkus, kādam kails cilvēks nogāja gar degunu pa ceļam uz jūru un tad nu cilvēks sašuta svētās šausmās un ķērās pie klausules, lai zvanītu un sūdzētos. Tādi cilvēki ir un tādi vienmēr būs.
Ar policijas darbiniekiem vislabāk meklēt kompromisu – piesegties uz viņu vizītes brīdi, varbūt paiet mazliet tālāk, ja viņu lūdz.
Zīmīgi, ka policija līdz šim gandrīz vienmēr ieradusies darbadienā, kad pludmalē mazāk cilvēku. Brīvdienā viņu vizīte, sastopoties ar simtiem nūdistu varētu nebūt diezko uzvaroša.
Protams, šīm situācijām par labu nāktu tas, ka Rīga un Saulkrasti ieliktu zīmes ar uzrakstu par nūdistu pludmali. Tas, no vienas puses.
No otras puses, dies’ vien zina, kur viņi tās zīmes tad iebakstītu un cik metrus atvēlētus. Nedomāju, ka atvēlētu vairāk par divsimt-trīssimt metriem. Kamēr dabā cilvēki pa pliko novietojas vairāk kā puskilometra garumā.
Tāpēc pagaidām jāizbauda esošais statuss un jāpaļaujas, ka īpaši bieži problēmu saasinājumi šajā trijstūrī kailsauļotāji-sašutušie-policisti nebūs.
nudistiem.lv 